Ceļš pie sevis caur Indiju, Tibetu vai tomēr caur paša sirdi?

Šis nu vienreiz būs raksts, kas nepretendēs ne uz gada balvu literatūrā, ne psiholoģijā, ne filozofijā. Tās vairāk būs manas pārdomas (ja kādam tas vispār interesē) jautājumā, kas pēdējos desmit gadus nodarbina daudzu cilvēku prātus – sevis meklēšana.

Kāds man iebildīs, katram tas ceļš ir savs un es piekritīšu. Taču uz šīm pārdomām mani pamudināja saruna ar kādu manu senu klienti. Kad es teicu, ka garīgais ceļš katram pašam jāmeklē un nekādi starpnieki nav nepieciešami. Viņa man teica: “...bet man vajag, lai man norāda vismaz virzienu....” Virziena nebūs, varu vien pastāstīt savu versiju, par ceļu un to, kas man palīdz neapmaldīties. Un pat, ja vienam no miljona tas derēs, forši!

Ko tad īsti mēs saprotam ar vārdu savienojumu “sevis meklēšana” vai “ceļš pie sevis”? Kāds teiks, lai atrastu sevi, ir jādodas ceļojumā, vislabāk uz Indiju, Tibetu, kalniem vai svētceļojumā. Neteikšu, ka doma slikta un, ja līdzekļi atļauj, kāpēc ne? Burvīga daba, stipri atšķirīga kultūra, arhitektūra, sastaptie cilvēki. Ceļojumi neapšaubāmi mūs bagātina un ir labākā bagāža, ko nest līdzi savā dzīvē. Bet palūkosimies vai nevaram ko darīt sevis meklējumu labā tepat mājās, varbūt pat no tās neizejot un, varbūt pat nav roka jāpastiepj? Kā Tev tāda doma?....vai ne?....man arī!

Kā es atklāju šo paņēmienu? Nejauši! Grāmatnīcā pamanīju grāmatu ar daudzsološu uzrakstu “Ceļš pie sevis”, kuras autore ir psiholoģe Kristīne Maka. Godīgi sakot pirmajā mirklī padomāju, atkal jau mācīs kā dzīvot, bet man par lielu pārsteigumu – nē! Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā. Nekādu pamācību, tikai jautājumi, vienkārši, ikdienišķi, pārdomas rosinoši... kāds gudrais reiz teica: viss ģeniālais ir vienkāršs. Tad man liekas, šis ir tas gadījums.

Vai laikā, kad Tu mācījies skolā, no rokas rokā tika nodota jautājumu un atbilžu klade? Jautājumi visiem vieni, bet atbildēm, pēc būtības būtu jāatšķiras. Kas notika patiesībā, lai atbildētu uz jautājumu, Tu droši vien, tāpat kā es, vispirms izlasīji kā citi ir atbildējuši (ja vien Tu nebiji pirmais, kam jāiesāk šī klade) un tad, vadoties no izlasītā, sniedzi pats it kā savas atbildes. Godīgi sakot, tagad vairs neatceros, cik ļoti ietekmējos no izlasītā, bet tas, ka stipri atšķirties no pārējiem negribējās, jo ko par mani padomās. Pazīstami?

Es Tev izstāstīšu savu sevis meklēšanas metodi. Tas arī ir atbilžu klades princips. To kladi tu vari nevienam nerādīt, vari vien pats laiku pa laikam atgriezties pie jautājumiem uz kuriem jau kaut kad esi atbildējis, varbūt, sev par pārsteigumu, atklāsi, ka pēc laika Tava atbilde būs pavisam citāda. Vārdu sakot, man tas patīk, ja arī Tevi uzrunā, pamēģini!

Tie ir tikai jautājumi, jo atbildes ir Tavas, tev nav iespējas pašpikot ko citi teikuši šajā sakarā. Tās nav pareizas vai nepareizas. Tās ir unikālas, kā Tu pats. Tās var atšķirties arī no atbildēm, ko būsi atbildējis pirms gada, jo mēs augam un maināmies. Pasaule piedāvā gatavas receptes kā un kāpēc? Mums tik bieži tiek stāstīts, kā vajag, kā nevajag, kā pieklājas, kā ne, dzīvojot stereotipu un stingru rāmju ieskauti, mēs tad arī pazaudējamies. Un īsti vairs nesaprotam vai tā gribu es vai sabiedrība, vai tā ir manis paša uzvedība, vai stereotipiska, vai man to patiešām vajag un vai es to no sirds gribu??? 

Jautājumi ir tikai ieskatam. Kad būsi sapratis kā tas darbojas, Tev radīsies pašam savi jautājumi un tas šajā procesā ir pats feinākais, jo tā ir nemitīga saruna pašam ar SEVI (Tu teiksi izklausās pēc trakomājas – stereotips!), ar Dievu, kuras laikā notiek sevis un savas dzīves vērošana, pieņemšana un atlaišana.

Brīdis, kad Tu meklē SAVU atbildi tad arī ir pastaiga pie sevis!!!

Šī pastaiga palīdz sajust sevi un cilvēkus, kas līdzās, ieklausīties, sapņot, izdarīt izvēli, darīt, baudīt, priecāties un vēl, un vēl...

Bet varbūt Tavs ceļš ir citādāks, tad šo manis izklāstīto aizmirsti, jo kā nav 100% patiesības, tā nav viena padoma, un kas der vienam, galīgi neder otram.

Viss, kas Tev vajadzīgs ir burtnīca, zīmulis, tase Tava iemīļotā dzēriena un apmēram 15 minūtes laika. Tu teiksi, to pēdējo atrast būs vissarežģītāk, jo man vienkārši nav tik daudz laika. Nu tad lai iet pirmais jautājums Tavā burtnīcā. Ja Tu bieži saki, ka Tev nav laika, jautājums būs: “Kam pieder mans laiks, ja es saku, ka man tā nav?” Pārāk sarežģīts...labi es sarakstīšu dažādus izvēlies pats, ar ko sākt. Nedošu arī iespējamos atbilžu variantus, jo es tos vienkārši nezinu.

“Ko es gribu šodien darīt?

Kā es šodien varētu sevi iepriecināt?

Par ko es šodien varētu parūpēties?

Kas man patīk šodienā?

Ko es šodien varētu pataupīt?

Kādu sen nedzirdētu un sev mīļu mūziku es šodien varētu paklausīties (vai filmu noskatīties)?

Kā es šodien varētu izkustēties?

Kuram sen neredzētam draugam es šodien varētu piezvanīt?

Par ko es teiktu paldies savam ķermenim? (kājām, rokām, sirdij u.t.t.)

Ko es nebūtu ieguvis, ja kādreiz nebūtu kaut ko zaudējis?

Par ko es savā dzīvē esmu pateicīgs?

Kādas prasmes, spējas, rakstura iezīmes manī ir veidojusi pagātne?

Kas mani ir darījis stipru?

Kāda ir mana vājība?

Kurš cilvēks mani ir iedrošinājis pēc kādas neveiksmes?

Ko man ir grūti atlaist, un kas notiktu, ja es to izdarītu?

Kas man palīdz izvēlēties vai pieņemt lēmumus?

Kad es ļāvu sev paust emocijas no sirds?

Kā grūtības vai krīzes ir pārvarējuši manas dzimtas cilvēki?

Kas mani var sāpināt tik ļoti, lai es pārstātu mīlēt dzīvi?

Kad es veltīšu laiku sev un kā es to darīšu?

Kuru man patīk iepriecināt?

Kura cilvēka klātbūtnē es varu būt pats?

Ko šobrīd vēlas mans ķermenis?

Kuri ir manas dzīves laimīgie brīži?

Pret ko es mainītu emocijas, kas man traucē?

Ko es gribētu paveikt (šodien, šonedēļ, šogad, dzīvē)?

Kāds ir mans sapnis?

Kura ir mana mīļākā pasaka?

Kad es plānoju darīt to, ko patiesi vēlos?

Kad es jūtos labi?

Kas silda manu sirdi?

Kas mani var aizkustināt līdz zosādai?

Ko es zinu par saviem vecākiem, vecvecākiem, dzimtu?

Kā smaržo manas mīļākās puķes?

Ko es gribētu pamēģināt?

Kā es izbaudu šo mirkli?

Kurš šajā pasaulē mani mīl?

Ko es saku Dievam un ko Dievs man?

Kādu grūtību es esmu pārvarējis savā dzīvē?

Kura ir mana mīļākā šūpuļdziesma?

Kā es paužu savu mīlestību?

Kad es jūtu gandarījumu?

Ko es protu?

Kam es ticu?

Kas man dod mieru?

Kādu jautājumu es gribētu uzdot liktenim, un ko man dotu atbilde?

Kas mani iepriecina?

Kas tā ir par vietu, kur es labi jūtos?

Kas mani sadusmo un kas notiek pēc tam?

Ko es darītu, ja man būtu bezgalīgi daudz laika, un ko es darītu, ja man būtu atlikusi pēdējā minūte?

Kad es pēdējo reizi teicu saviem tuviniekiem un draugiem cik nozīmīgi viņi man ir?

Ko es savā dzīvē gribētu piedzīvot vēlreiz?

Ko es nevaru sev piedot, un ko tas ar mani dara?

Kas manī ir tāds, ko kritizēju citos?

Kas man liek justies droši?

Kas man labi padodas?

Ko es gribu un ko man vajag?

Uz kuru jautājumu Dievs man jau ir atbildējis?

Kas man ir veselība un kā es par to rūpējos?

Kā es izrādu mīlestību sev?

Kāda ir mana mīlestības valoda?

Par ko es pēdējo reizi priecājos?

Kas man garšo un ko man patīk gatavot?

Kur es baidos kļūdīties vai būt nepareizs?

Kas man dod spēku?

Ko saka mana sirdsbalss, un vai es bieži tajā ieklausos?

Kā es piepildu vajadzību būt vienam?

Ko es mīlu zemē, kurā dzīvoju?

Kas man patīk manā darbā?

Kad es pēdējo reizi atļāvos pats, nedomājot ko par mani padomās citi?

Kam es varētu pateikt “nē”?

Ko man nozīmē ģimene?

Kas mani nomāc?

Kas uz šīs zemes smaržo vislabāk? Kā?

Kas man sevī patīk?

Ko es gribu, un kas man jau ir?

Kam es varu pateikt paldies un par ko?

Kā es šodien gribu justies?

Kādu lēmumu es šodien varētu pieņemt?”

“Sirds gudrību nevar iedot, taču to var rast. Mēs bieži maldīgi domājam, idejas un atbildes var nākt tikai no ārpuses, turklāt “pareizi ” vai “nepareizi” līmenī. Atbilde, kas radusies sevī, ir daudz vērtīgāka par izlasītu gudrību, jo tā ir tapusi, pārkārtojot tieši savu personisko pieredzi un pārvērtējot attieksmi. Tad paveras vārti uz savu prasmju, spēju un sapņu apzināšanos, kas ir iekšējais resursu lauks. Tas mums palīdz attīstīt un piepildīt sevi, savu dzīvi un rast par to gandarījumu! Tādējādi arī citi mums apkārt tikai iegūst. Mīlot un pieņemot sevi, mums ir daudz vieglāk pieņemt un mīlēt apkārtējos, jo mīlestību rada mīlestība, mieru rada miers”. (K.Maka)

Kad cilvēks sāk dzīvot dzīvi? Kad pārstāj gaidīt kaut ko no citiem un dzīves. Tāpēc dzīvo nost un priecājies par to, kas ir nebēdājot par to, kā nav!

Raksta autors I.Jonkus.

Raksta tapšanā izmantoti materiāli,citāti (arī jautājumi) no K.Makas grāmatas “Ceļš pie sevis”.

foto:www.pinterest.com

iCreated with Mozello - the world's easiest to use website builder.

 .